Gribas spļaut uguni!

Dažreiz es gribētu būt pūķis! Lai varētu atvērt muti un nodedzināt no galvas matus katram kretīnam, kurš šķērso, manu ceļu! Bet paldies Dievam tas nav noticis! Un ticu, ka savās dusmās varētu sadedzināt arī to, kas ne pie kā nav vainīgs! Jau tagad sadedzinu! Vissmagāk es panesu melus un intrigas! Kur nu vēl, ja redzu un zinu, ka cilvēks melo man, acīs skatoties! Kāpēc mēs tā darām? Vai mēs to darām savu iekšējo mērķu vadīti? Vai tomēr, lai neaizskartu otra jūtas, nemaz nenojaušot, ka tas, iespējams, nodara vēl lielāku postu, kā vienkārša taisnības pateikšana!

Ir nedēļas nogale. Mans vakars, lai nu, kā būtu sācies kārtējo reizi ir beidzies nelaimīgajā bārā un protams tajā, kurā strādā misters Ne ziņas, Ne miņas. Mana taktika ­- tēlošu vēso beibi! Jo man taču pilnīgi vienalga, ka neuzrakstīji! Es zinu, ka izskatos lieliski – vismaz tik daudz prāta man ir pieticis šovakar - savākties! Dejas, jautrība un daudz par daudz dzērienu un es atkal esmu pretī bārmenim, kam devu reiz numuru! Kaut gan visu vakaru lieliski spēju tikt pie kārotā dzēriena, vēršoties pie otra bārmeņa, nez kāpēc man tieši tagad un tieši šeit vajag savu dzērienu! Protams, es arī negaidīšu, brīdī kad viņam bija jāpievēršas man, viņš pieņem pasūtījumu no cilvēka man blakus? Tad iesālies ar! Es jau neiešu lūgties vai gaidīt! Mans Ego nespēj to paciest! Kā izbiedēts zvirbulis, es aizlaidos uz otru bāra galu! NEGRIBI?! Nevajag ar! Tikai kāpēc tu man seko? Es esmu tik pikta, ka nespēju vairs uz tevi skatīties! Nepietiek ar to, ka tu man neuzrakstīji, tagad tu vēl atsakies mani apkalpot?! Pašol, tak tu... zini kur? PŪĶIS ir pamodies! Dusmas kūsā katrā mana ķermeņa šūnā un meklē kaut vismazāko iemeslu, lai izsprāgtu laukā, kā liesmas no atvērtas pūķa mutes. - „Man tev tagad būs jāskrien pakaļ?” viņš man jautā. Biju aizmirsusi, cik ausij tīkams ir viņa balss tembrs, bet tas nemaina faktu, ka esmu pikta un ka viņam to nevajadzēja man teikt! - „ Man vienu Aperol Spritz, lūdzu! Kāpēc tu man nepiezvanīji?” Jā, es to pateicu vienā teikumā, bez pauzes un ieelpas pa vidu - „ Tāpēc ka izmazgāju bikses ar visu numuru!” - „Labi dot pildspalvu es uzrakstīšu vēlreiz!” Mana deguna priekšā parādās telefons! Ierakstu numuru un saglabāju! Fuuu... Paldies, Dievam viņam nav Iphone, citādi pat ciparus kur jāraksta neatrastu! Ding dong... novibrē telefons manā kabatā! Kas tad tas? Ziņa!? JACKPOT!!! Un nu man ir arī viņa numurs! Tas nav uz labu, jo zinot sevi nespēšu noturēties, neuzrakstot! Bet nu manu seju rotā apmierināts smaids! Varbūt pāragri esmu pieņēmusi lēmumu norakstīt šo čirkaino radījumu?

Nākamā diena! Kā jau paredzēju – Nenoturējos! Viss forši! Saruna lēni, bet plūstoši iet uz priekšu, bet man tak ir viss pasaules laiks! Kur steigties!? Pārdesmit teikumi! Interese ir! Un Pufff... kāds pazūd, kā žīds pa Miķeļiem! KO? KAS? Kas notika? Nu ko lai es ar tevi daru? Labprāt uzaicinātu tevi kaut kur aiziet, bet tu man nedodies rokā! Un nu es esmu atkal pikta, kā pūķis, tikai šoreiz matus gribu nosvilināt pati sev! Cik naiva, un stulba es varu būt? Bāc... Atkal es uzķēros!? Tur kaut kas slēpjas! Kaut kas nav tīrs! Kāds izšķīdis numurs, ja ieliki salveti makā, un neticu, ka neizņēmi maku, pirms mazgāji bikses?! Kā es nevaru ciest, ka mani vazā aiz deguna! Bet es arī ticu cilvēku teiktajam! Tas ir briesmīgākais! PAZŪDI NO MANIS, NAIVUM!

Protams, bieži ir vieglāk samelot, noklusēt vai piepušķot! Šie trīs ir kā tie tēva dēli pasakās. Visi cēlušies no viena, bet tomēr drusku atšķirīgi! Lai kāds būtu šīs mānīšanās mērķis! Vai tāpēc, ka negribi sāpināt, vai aizskart otru! Vai tāpēc, ka glāb savu ādu! Vai vienkārši vēlies izskatīties labāk citu acīs! Es, piemēram, nemāku melot, es esmu pārāk tizla tam un ātri nododu sevi! Tāpēc man nekas cits neatliek, kā būt par taisnību, lai arī nereti tās dēļ iekuļos ķibelēs! Es esmu ne tik ļoti par uzbrūkošu taisnību, kas kā kulaks ietriecas tev tieši sejā (kaut gan, kad nopurini aizvainojumu un sagremo to, tā arī ir vērtīga)! Bet vairāk par godīgumu un atklātību, vismaz par tām lielajām un svarīgajām dzīves vadlīnijām! Protams, nevienam nerūp, ja šad un tad piepušķo kādu bērnības stāstu, lai uzjautrinātu atmosfēru. Vai noklusē kādu savas dzīves, ne pārāk glaimojošo, kļūdu, jo tev vienkārši ir kauns! Bet nevaru noliegt, ka man meli tāpat ir kā melnais caurums, kas agri vai vēlu iesūc sevī un ar laiku iznīcina tevi un cilvēkus tev apkārt, nemaz nerunājot par uzticību, attiecībām un iespējām. Tas pārkrāso melnbaltus pat viskrāšņākos dzīves mirkļus!

S.A. Palasa

#bārmenis #godīgums #meli