Cirks

Es jau trīs gadus esmu brīva sieviete un mazāk vai vairāk visu šo laiku eju uz randiņiem, taču pēdējo mēnesi salīdzinoši intensīvi! Kur viņus atrodu? Da visur! Internetā, bārā, darbā, uz ielas un veikalā. Bet arvien vairāk man sāk likties, ka esmu nonākusi cirka arēnā, cits par citu krāšņāks klauns manā priekšā dižojas! Sākumā, kad randiņi nebija tik bieži, to tā neizjutu, bet pēdējā mēneša laikā mana sajūta ir diezgan pamatīgi nostiprinājusies. Tāpēc šoreiz pavecs, bet vienkārši smieklīgs stāsts, kurš iespiedies manā atmiņā tik dziļi, ka nedomāju, ka spēšu jel kad to izdzēst no tās. Bez morāles, bez zemteksta. Tikai lai dotu tev iespēju pasmieties un liktu tev saprast, cik esi priviliģēts, ja neesi viens. Un cik labi, ka nav jāpiedalās šajā frīkšovā.

Esmu iepazinusies ar vīrieti savā vecumā, šoreiz Tinderā. Tiem, kas nezin kas tas, tā ir iepazīšanās aplikācija, kurā pamatā visi meklē sev seksa partnerus, bet atrodas pa kādam romantiski naivam durakam, kā es, kurš cer atrast arī kādu sakarīgu uz seksu netendētu cilvēku ar kuru aiziet uz kādu randiņu un pēcāk jau dzīve rādīs. Tātad, viens tāds ir šķērsojis manu aplikācijas ceļu. Aptuveni nedēļu sarakstāmies. Uz papīra diezgan labs variants – kopējas intereses mums ir. Cilvēks strādīgs. Uzturēt sarunu māk. Sasmīdināt mani spēj. Vizuāli ar neko tā. Jāmēģina satikt, jāpārbauda dzīvē vai ir kāda ķīmija, vai nav. Jo tā arī tak var būt. Sarunājam tikties vakarā, darba dienā, pēc darba. Ir vakars. Viņš gan tādu paprāvu laiciņu kavē, bet tas nekas, pati esmu no kavētājiem, tāpēc saprotu, ka tā var gadīties. Kas to lai zin, varbūt nevarēja izvēlēties, ko labāk vilkt mugurā. Ak vai, kā es ar šo domu aizšāvu garām. Redzu viņu nākam pāri gājēju pārejai. Bams! Pirmais ko pamanu - šorti kājās. Ir gan vasaras sākums, bet nav vēl tik silts un pat ja būtu silts vai tad uz randiņu bikses nevarēji izpletēt? Mans skatiens slīd zemāk... Bams, atkal! Kājās izstaigātas kedas, kuras jau izstiepušās, kā divas laivas. Nostaigātas uz vienu pusi, nemaz nerunājot, cik netīras tās bija. Radās sajūta, ka cilvēks bridis pāri kalniem un lejām, lai satiktu mani. Un neaizmirsīsim, ka man tālumā ir slikta redze, bet ja es pat pa gabalu to pamanīju, tad iedomājies, cik ļoti tās bija netīras. Kad viņš pienāca man klāt, gana tuvu, lai sāktu strādāt mana redze, ieraudzīju arī caurumus maikā. Un nē tie nebija tie speciālie, kuri šobrīd ir trendā, tie bija radušies auduma novecošanas rezultātā. Tiešām cilvēks piedomājis pie sava bomzīgā izskata. Labi, man patīk Džonijs Deps un viņš ar nereti izskatās pēc bezpajumtnieka. Es nodomāju. Turklāt, tās tak ir tikai drēbes un tās ir iespējams nomainīt. Dosim iespēju! Vienojos ar sevi domās.

– „Kurp dosimies?” es jautāju. – „Es nezinu.” viņš atbild. Wow, sagatavojies, malacis. – „Teici, ka esi dzimis rīdzinieks. Varbūt ir kāda tev iemīļota vietiņa?” es turpinu. – „Es nezinu.” viņš atbild. Es jūtu šis būs garš vakars. Bet varbūt cilvēks vienkārši ir uztraucies. – „Varbūt tad virzāmies Vecrīgas virzienā un tad jau manīs, kur mūs vilks iekšā.” es piedāvāju. – „Es labprāt izdzertu kādu aliņu.” viņš izmet. Tas gan nav mans mīļākais dzēriens, bet nu gan jau tur būs arī vīns vai vismaz ūdens. Varētu arī kaut ko iekost, bet tas var arī izpalikt. –„Esmu dzirdējusi, ka „Alā” esot liela garšīgu alu izvēle. Varam iet tur, ja vēlies.” – „Labi.” Ir plāns. Pa ceļam sanāca paris nenozīmīgus jautājums aprunāt par to kā diena pagājusi un kā vispār iet. Esam klāt. Ejam iekšā. Pie bāra paņemam savus dzērienus. Es mājas vīnu. Viņš kāroto alu. Laipnais, bārdainais bārmenis piedāvāja mums paēst. Pavaicāju, vai mans randiņbiedrs vēlas ēst. Saņēmu noraidošu atbildi un izlēmu viena neēst. Nebūs smuki taču. Ar pūlēm atrodam brīvu galdiņu, blakus skaļam vāciešu bariņam un piesēžam. Nez kāpēc darbadienā šeit tik piebāzts? Es prātoju. Patiesībā – vienalga. Mēs esam piemetušies, var iepazīties drusku tuvāk. Es uzdodu dažādus sev interesējošus jautājumus, tajā skaitā par darbu. Kā izrādās cilvēks savos trīsdesmit, strādā par zāles pļāvēju. Biju pilnīgi pārliecināta, ka tā ir tīņu profesija un ka tā pastāv tikai jeņķu filmās, bet nekā ir arī pie mums. Un manā priekšā ir dzīvs pierādījums, turklāt viņš ir ļoti apmierināts ar savu darba izvēli un netaisās to mainīt. Neskatoties uz faktu ka dzīvo ar mammu un saņem zem minimālās algas, viņam pietiekot. Sarunas gaitā, cik nu sarunas, drīzāk nopratināšanas, jo jautājumus uzdodu tikai es un viņam man ir grūti pat atmest stulbo „un tev” jautājumu, labi ka vāciešu smiekli vismaz aizpildīja dīvainos klusuma brīžus, es nevarēju nepamanīt, ka nulle pieci alus glāzē strauji krītas līmenis. Un pagājušas ir labi ja piecas minūtes, kopš apsēdāmies. Desmit minūtes vēlāk tiek sūtīts nākamais alus. Līdz ar to ka saruna ir tik „aizraujoša”, nospļāvos un oficiantei palūdzu atnest ēdien karti. Ēdīšu. Un pēkšņi ar viņš arī esot izsalcis. are you kidding me? Es pasūtu, kaut kādus dārzeņus ar vistas gaļu. Viņš kotletes ar kartupeļiem. – „Man ļoti garšo kotletes!” Laikam šoks, izdzirdot viņa pasūtījumu, bija lasāms manā sejā. Protams ka kotletēs nav nekā slikta, bet, ja esi randiņā, pastāv iespēja ka nāksies skūpstīties un mēs visi zinām cik patīkama ir elpa pēc tās kotletes atraudziņas. Lieliska izvēle. Pēc litra alus ieliešanas sevī, tas sāka prasīties laukā. Mans „Džonijs Deps” devās piepūderēt degunu un šī bija man iespēja ieskatīties vilcienu kustības sarakstā. Jo sarunas nav palikuša labākas. Es visu laiku uzdod jautājumu, saņenu atbildes ne garākas kā divi vārdi. Un neviena paša jautājuma pretī. Vien’ vārd’ sakot jautrība sit augstu vilni.

Izpētīju ka ja drīzumā dodamies es varu uzspēt uz iepriekš pēdējo vilcienu. tiklīdz viņš bija atgriezās, ierosināju doties nelielā pastaigā un lēnām virzīties stacijas virzienā. Viņš piekrita un kāpēc arī nē, viss bija jau apēsts un izdzerts. Nekas mūs te netur. Tikai rēķins, kas jāsamaksā. Protams, šajā brīdī vairs pat necerēju, ka viņš varētu man piedāvāt samaksāt arī manu daļu. Un tā arī bija.

Ejot pa Vecrīgas šaurajām ieliņām, viņš pēkšņi pārtrauc ieilgušo klusumu ar frāzi – „Ieiesim Rimi, man ļoti gribas aliņu.” NOPIETNI? Ieskatos pulkstenī un konstatēju, ka ir jau pāri desmitiem. Nācās protams arī apbēdināt savu randiņbiedru ar šo ziņu. Un tā klusumā un bez uzticamā drauga Aliņa devāmies uz stacijas pusi. Kāds laikam bija tik ļoti aizrāvies ar klusuma baudīšanu un nevarēja pakustēties ātrāk. Tāpēc noskatīto transportu nokavēju, līdz nākamajam un pēdējam vairāk kādas četrdesmit minūtes gaidāmas. – „Varbūt aizejam uz Double Coffee?” viņš man piedāvā. Es šokā sastingu. Tu runā? Ā... gan jau aliņš sāk strādāt. – „Nu labi.” Es piekritu. Piesēdām norunātajā vietā. Es pasūtīju sev kafiju. Un kāds pārsteigums ka viņš pasūtīja sev alu. Un tad nāca kulminācija. – „Bet ziniet mums šobrīd ir akcija Lāčplēša gaišajam alum. Ņem vienu un otrs par brīvu.” oficiante it kā starp citu ieminējās. Uzmini, ko viņš viņai atbildēja? Tu uzminēji! Viņš paņēma divus aliņus! Un pusstundas laikā litrs alus bija nolikts pie vietas. Ar katru nākamo malku gan mans „Džonijs” palika pļāpīgāks un pļāpīgāks, bet man jau bija dziļi vienalga. Braucot mājās domāju, kaut būtu spējusi pagriezties un aiziet jau brīdī, kad redzēju šo klaunu nākam pāri pārejai.

S.A.Palasa

#klauns #alus #tinder