Pasaka "Vecpuisis"

Pasaulē ir viena jau sen atklāta dzīvnieku suga. Taču tā ir tik gudra, es pat teiktu slīpēta, ka to neviens īsti nespēj izpētīt. Es runāju par rūdīto vecpuisi. Šis ir tas radījums, kurš parādās, iezīmē teritoriju un pazūd. Tā, lai tu vienmēr zinātu, ka viņš šeit ir bijis, bet tas arī viss. Viņu neinteresē nopietnas attiecības, bet viņš labprāt pavada ar tevi laiku un ne reizi vien. Viņš noteikti arī ir izskatīgs un galants. Tāpēc viņam sieviešu uzmanības netrūkst. Ja tev nekad nav nācies satikt kādu no viņiem, tad iepazīsties ar manu stāstu.

Kādreiz biju cītīgs festivāla Positivus apmeklētājs. Katru vasaru pavadīju trīs dienas jautrības medījumos Salacgrīvas plašumos. Šoreiz notikumi tur arī risināsies. Ir pēdējā diena. Sakopoti pēdējie spēki. Un es dodos uz The Kooks koncertu. Patiesībā šīs grupas dēļ vien būtu gatava pirkt nejēdzīgi dārgās biļetes. Nemaz nerunājot par stundas gaidīšanu uz dušām. Pamošanos, pēc četru stundu miega, no tā ka saule dedzina caurumu tavā teltī. Vai pārejām „ērtībām”, kas piedod īsto festivālu garšu. Tas viss pārciests un esmu gatava dziedāt dziesmu Naive, cik skaļi vien spēju. Es un vēl divi mani draugi esam atraduši lielisku vietu. Kur varēs redzēt gan skatuvi, gan brīvi dejot. Zēni man aiz muguras, kā divi miesassargi, maziņais (es) priekšā, lai pūlis nesamīda. Ārā jau sen ir tumšs. Izgaismojas milzīgs grupas nosaukums uz skatuves un koncerts var sākties. Solists, kā naktstauriņš joņo pa skatuvi savā puķainajā oversize kreklā. Skan visas manas mīļotās dziesmas. Nekas nespēj sabojāt šo bīdi. Bet jau atkal pāragri pieņemts lēmums. Pēkšņi uz savas galvas virsas sajūtu plauktu. Kās tas? Izrādās kāds tipiņš, kā mērkaķis, rāpjas pāri cilvēkiem, lai tiktu tuvāk skatuvei. Nepietiek ar to, ka viņš tikko izmatojis manu galvu kā akmeni pret kuru atspiesties, viņš nostājas man tieši priekšā. Lieliski, tagad es neko neredzētu. Nē, tā nu gan nebūs! Pastiepos un ar drošu roku iemīcīju viņa salmu cepuri viņam galvā. Tas tev par tavu cūcību. Protams, viņš pagriezās un ar milzu neizpratni acīs paskatījās uz mani. Oho! Smuks, maita! Viņš pasmaidīja. Domāju, ka saprata par ko tas. Pēc pāris minūtēm viņš piededzina cigareti un liels dūmu mākonis iesitas man sejā. Ak, mans Dievs tas nu gan ir kretīns! Piebikstīju viņam. –„Nepietiek ar to, ka nostājies man priekšā un es tagad neredzu neko, tu man tagad liksi vēl ostīt cigarešu dūmus? Tu zini, ka tas ir ļoti nepieklājīgi no tavas puses?” Ar milzu smaidu sejā viņš nometa cigareti zemē un samīdīja to. Tad nostājās man blakus un skatoties uz mani turpināja plati smaidīt. Kāpēc man ir sajūta, ka sekos turpinājums? - „Kuru dziesmu gaidi tu?” viņš pēkšņi mani uzrunā. Es turpat arī atbildu – „Naive, bet man liekas, ka viņi nespēlēs to. Bet es ļoti, ļoti ceru.” Uz ko seko viņa pārliecinoša atbilde – „Būs, es apsolu.” Koncerts iet uz priekšu. Dziesma pēc dziesmas. Dejas un jautrība ar manu jauniegūto tusiņbiedru. Koncerts jau uz beigu pusi un manas dziesmas kā man tā nav. –„Es tak teicu, ka nebūs.” – „Gaigi!” Pēc brīža solists paziņo, ka šī būšot pēdējā dziesma. Un tā ir īstā. Es priecīga. Viņš lūdz mani uz deju. Piespiež sev klāt, noliecās man pie auss un ar apmierinātu smaidu sejā saka –„Es tak tev teicu! ” Teici gan jā. Dziesmai turpinoties, turpinājās arī deja. Un kad liekās, ka labāk vairs nevar būt, virs mūsu galvām sāk šaut salūtu. Viņš uzmet man ātru skatienu. Es viņam. Viņa seja laistās visās varavīksnes krāsās. Viņš pieliecās un noskūpsta mani. Sajūta it kā būtu nonākusi romantiskā filmā.

Pārāk labi, lai būtu taisnība, bet es ļaujos. Kas notiek Positivus, tas paliek Positivus. Koncerts ir galā, tā pat arī salūts un pūlis mūs, rokās sadevušos, nes ārā no teritorijas. – „Tava draudzene būs nikna ieraugot manu lūpu krāsu tev uz lūpām.” Tīrot to nost, mēģinu noskaidrot bišku info. –„Man nav tādas.” Tā čalojot esam nonākuši autostāvvietā, jo es ar draugiem braucam jau šonakt mājās. Bet kāds negrib mani laist vaļā. Kamēr draugi pakojas, mums vēl ir laiks. Viņš man stāsta, ka viņš esot no Rīgas, viņam ir bizness, divas mašīnas un dzīvoklis pašā pilsētas centrā. Uzmetu atkārtotu skatu viņa outfitam – džinsu šorti (bikses, kurām pašrocīgi nogrieztas staras) ar caurumu pēcpusē. Havajiešu tipa krekls ar mazām palmiņām un mašīnītēm. Ādas strēmelē iesiets haizivs zobs kaklā. Flip – flop čības un samīcīta salmu cepure. – „Mana vecuma meitenes neuzķeras uz šīm frāzēm.” – „Es nopietni. Es tak par dziesmu tev nesameloju, vai ne.” Lai jau tā būtu! Pie sevis nodomāju. Iedevu viņam savu telefona numuru un iesēdos mašīnā. Nebijām izbraukuši pat no Salacgrīvas, kad uz manu telefonu atnāca ziņa ar tekstu – „ Es rīt gribu tevi satikt.”

Kā plānots viņš arī atbrauca man pakaļ. Kad ieraudzīju viņa auto, ne tikai sapratu, ka cilvēks man nav ne vārda man melojis, bet arī to, ka esmu daudz par vienkāršu viņam. Esmu parasta lauku meitene. Viņš lepns lielpilsētas švītiņš. Bet nospļāvos un teicu sev – katra meitene ir pelnījusi savu pasaku, šī ir tavējā. Iekāpu mašīnā un ļāvos savam pelnrušķītes stāstam risināties. Un viņš nelika man vilties. Izcili ģērbts. Tik galants. Un ja jūs zinātu cik burvīgs bija randiņš, tam sekoja vēl pāris. PASAKA! Šis ir pārāk labi, lai būtu taisnība! Vai tiešām man būs tā paveicies? Nu protams, ka ne! Pēc trešā randiņa, kāds nolēma ka ir laiks man izstāstīt, to, ka viņš redz esot rūdīts vecpuisis un plāno tāds palikt, jo viņam tieši tā vislabāk patīk. Ka viņš savu dzīvi neviena dēļ negrib mainīt. Viņam vajagot tikai cilvēku ar kuru reiz pa reizei pavadīt laiku kopā. Te tev nu bija pasaka. Puf... kā burbulis pārsprāga mana ilūzija, kurā lidoju. Un princese nostājās uz zemes. Bet es taču meklēju mīlestību un tāpēc mūsu ceļi šķītās. Šur un tur, šad un tad Rīgas ielās, gan sanāca vēl viņu satikt, bet ne pie kā tas tā arī nenoveda. Un gadu pēc mūsu romāna beigām satiku viņu stumjam sava bērna ratiņus. Tik tiešām „rūdīts” vecpuisis, kurš „neko” negrib mainīt.

Nez kāpēc man nav ticības, ka ir tādi cilvēki, kas patiešām grib būt vieni. Visi, manuprāt, grib to otru cilvēku. „Man patīk būt vienam” tā ir tikai maska. Izdevīga pozīcija, kamēr saproti, ko gribi un kamēr nonāc tur kur gribi būt. Gan garīgi, gan fiziski. Tā attaisno tavas rīcības un paver kādu strēķīti brīvības. Tās neuzliek pienākumus un atbildību. Bet cik ilgi tā? Es laikam īsti neticu rūdītiem vecpuišiem, nedz vecmeitām. Manuprāt, tie visi ir vai nu ļoti smagi savulaik apdedzināti, vai vienkārši apmaldījušies cilvēki.

#positivus #vecpusis #salūts #pasaka #princese