draugi - savedēji

Redzot, ka tu jau kādu paprāvu brīdi esi viens. Tavi draugi, savas mīlestības vadīti, cenšas tev palīdzēt un mēģina tevi savest kopā ar kādu savu draugu. Kurš ir patiešām labs cilvēks. Un dod man vienu labu iemeslu, kāpēc arī nē? Jo ilgāk esi viens, jo ērtāk paliek tādam būt. Un ar vien mazāk centies kādu meklēt. Bet kā tad tur ir ar tiem set up randiņiem? Cik tie ir produktīvi? Vai tādus vajag vai tomēr ļaut katram pašam tikt ar savu dzīvi galā?

Jo ilgāk dzīvoju, jo vairāk saprotu, ka draugi, kuri ar laiku kļūst kā ģimene, šo visu dara, ar vēlmi palīdzēt! Nu un ka tev šķiet, ka tev tā nav vajadzīga. Kas teicis, ka tu nevarētu arī iziet no savas konforta zonas un pamēģināt ko jaunu, savādāku? Sliktākais scenārijs, kas var notikt - Tu pavadi jautru vakaru un pievieno savam paziņu lokam vēl vienu cilvēku. Tiešām briesmīgi! Vienmēr jau var arī vilties, bet tas viss ir atkarīgs no tā ar kādu domu tu brauc uz šo tikšanos. Ja plāno nogrābt partneri un, nedod Dievs, tev vēl galvā ir uzburts kaut kāds ideāls, gandrīz 100% vilsies! Bet, ja brauc ar domu pavadīt jauku vakaru un tad jau manīs, ko dzīve piedāvās. Viss būs daudz labāk nekā mājās vienam ar čipsiem un kino. Jā, protams, gatavošanās šim randiņam ir papildu stress un, protams, vārds randiņš uzliek jums abiem nelielu pienākuma sajūtu, jo negribas jau arī draugus pievilt, kuri pielikuši lielas pūles, lai mēs te nonāktu viens otram pretī. Bet tu nekad nezini, kā dzīve būs visu izdomājusi. Lai arī kā nebūtu, tu esi tikai cilvēks un esi tiesīgs uz jūtām. Jūtu ķīniju tu nespēj pasūtīt. Ja būs – būs. Tiši tāds notikums ar mani notika pāris nedēļas atpakaļ.

Draugi jau sen bija saskatījuši potenciālu pāra iespējamību, man ar kādu savu draugu. Gāja laiks, līdz kādu vakaru saņēmu ziņu no draudzenes – „Sestdien gatavojies dubultrandiņam!” Ko? Kas? Mēs, protams, bijām runājušas par tādu pasākumu. Un biju arī novērtējusi viņu, nu vismaz tik daudz cik sociālajos resursos iespējams to izdarīt. Bet tas bija sen un pa vidu viņam bija bijusi pat draudzene, līdz ar to es atmetu šo domu. Un pieņēmu, ka runas par dubultrandiņu tā arī paliks – smieklīgs joks. Bijām ar draudzeni viņu pat iesaukušas par manu topošo vīru. Bet nekā! Tas nebija tikai joks. Satraukums kāpj ar katru dienu. Ko vilkt? Ko teikt? Kā būt? Tā diena nu ir klāt. Kā apdullusi muša dzenājos pa māju, lai izvēlētos labāko apģerbu izcilam priekštatam. Būs spēļu vakars. Tā, lai seksīgi un ērti. Es kavēju tikai trīs minūtes, kas nav man raksturīgi. Tas laikam nozīmē, ka man nav vienalga. Negaidīju no sevis neko tādu, pēc tik daudziem briesmīgiem randiņiem. Viņš vēl nav klāt. Parbijusies sēžu uz dīvāna... Gaidu. Durvis atveras un telpā ienāk gara auguma, tumsnējs vīrietis. Tik tālu LABĪĪĪĪĪ... Pieklājīgi sasveicinas un stiepj man roku. Tā gan ir ķļūda, jo manas saujas no šausmām ir nosvīdušas. Stiepku savu slapjo roku viņam ar domu – „Man tevis žēl!” Ou... viņš arī šķiet satraucies! Cik tas ir jauki. Tas mani drusku nomierina. Varam sākt spēles. Esmu ļoti erudīta. Un man patīk spēlēt spēles. Lieki piebilst, ka neciešu krāpšanos un nebaidīšos pastrīdēties ar katru krāpnieku. Jā un es piedevām esmu arī diezgan skaļa un zaudēt man arī nesanāk. Visu to es piezemēšu šivakar. Nedrīkst izgāztues, kā vecai sētai. Vienu vakaru jau speju būt normāla. Vakrs rit jaurti uz priekšu. Cenšos nodibināt acu kontaktu ar jauniegūto draugu – ne pārāk izdodas. Pāris centieni uz komunikāciju – virspusējas atbildes. Ko tā? Varbūt viņš, vienkarši, nav spēļu cilvēks un ja vēl uztraucas. Tāda izmēra vīrietis un kautrīgs. Iedomājieties kautrīgu grizlilāci. Smieklīgi, bet piemīlīgi. Vakara gaitā nespēju neievērot, kā manu draugu sarūpētais „randiņa” parneris katru brīvbrīdi pavada savā telefonā. Kas tur tik interesants? Mēģināju ieraudzīt, ko viņš tur dara, bet šķiet vieglāk būtu saprast, ko sienas runā. Un kāda arī tam nozīme, jo, būsim reāli, ja tev interesē otrs cilvēks, telefonā tu izklaidi nemeklēsi, lai arī cik atkarīgs tu būtu no tā. Tad es parstāju arī censties un izlaidu īsto mani arā. Es vismaz varu pavadīt jautru vakaru. Ooooo un es pavadīju. Smējos līdz asarām. Cīnijos līdz zaudēju pulsu. Viens no labākajiem spēļu vakariem manā mūžā! Acīm redzot, mana īstā seja cilvēku sabiedēja līdz galam. Viņš pat atteicās braukt vienā taksī ar mani un izvēlējās iet ar kājām divdesmit minūtes. Nu un ka meitene piedāvā. Un ātrāk sataisīties prom ar vairs nebija iespējams, tiklidz pēdējā spēle bija galā. Es jums nopietni saku. Vienu brīdi man likās, ka viņš izies cauri durvīm. Es saprotu, ka cilvēks varētu neiepatikties, bet tik ļoti, ka jābēg? NOPIETNI? Tik slikti bija? Esmu vieglā afekta stāvoklī.

Es nezinu nevienu eksistējošu pāri, kuri būtu iepazinušies šādā veidā. Tāpēc, ticības man tam visam nav. Ticu, ka galvenā problēma ir vārdā – randiņš. Tas uzliek pienākumu. Draugi tak centušies. Un ar to nāk uztraukums un neveiklas situācijas. Ticu, ja būtu satikušies citos apstākļos, būtu bijis daudz savādāk. Bet ir kā ir. Taču ķecerīga doma uzaicināt viņu uz vēl vienu randiņu mani nav pametusi. Varbūt, esmu savā prātā visus notikumus iztulkojusi daudz savādāk. Cilvēks, varbūt, tiešām ir ļoti kautrīgs. Varbūt viņam parava caureja. Varbūt es vienkārši mēģinu attaisnot viņa dīvaino uzvedību, tāpēc, ka patiesībā man patika viņš un es būtu gribējusi iepazīt viņu tuvāk. Un ir grūti sevī pieņemt, ka tava personība biedē cilvēkus. Taču, lai kā arī nenosēgtos šis stāsts. Man bija jautrs vakars. Ar smaidu sejā novērtēju savu draugu centību. Un PALDIES viņiem par to, ka viņi ir tiši tādi kādi ir un mīl mani tādu kāda esmu es.

S.A. Palasa

#draugi #mīlestība #setup